Izvēloties divas no H. Šelskja izvirzītajām problēmām, varam pievērsties šādām tēmām: cilvēka attiecības ar nāvi un dabas pamatelementu aizsardzība.
Pirmkārt, medicīnas attīstība industriālajās valstīs būtiski maina cilvēka attiecības ar nāvi. Agrāk nāve tika uztverta kā neizbēgams likteņa aspekts, savukārt mūsdienās tā biežāk tiek saistīta ar medicīnas nespēju vai tehniskām kļūdām. Šāda pieeja radījusi jaunas psiholoģiskas grūtības, jo cilvēki var sākt justies bezspējīgi, saskaroties ar nāvi, kas vairs netiek piedzīvota kā dabisks process, bet gan kā neveiksme, kas jāizvairās vai jāpārvar.
Otrkārt, pieaugot cilvēku dzīves standartiem, dabas pamatelementi, piemēram, ūdens un gaiss, tiek arvien vairāk pakļauti aizsardzībai un aprūpei. Pilnveidojoties tehnoloģijām, cilvēki arvien vairāk aizmirst par dabīgajām dzīves vajadzībām, kas agrāk bija pašsaprotamas. Tas veicina atkarību no mākslīgiem risinājumiem un tehnoloģijām, kas var novest pie vides degradācijas. Jāuzsver, ka dabas resursu pasargāšana kļūst par ne tikai individuālu bet arī kolektīvu atbildību attiecībā uz nākotni.