"134\nKUR PASAULĒ VISDROŠĀK?\nVIENLĪDZĪGI TEIKUMA LOCEKĻI\n1. Lasi! Atceries, kas saka šos vārdus!\n— Saki — ko lai es daru melnajam runcim?\n— Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu, — kaķītis atbildēja.\n— Un ko lai es daru tavām nepateicīgajām meitām?\n— Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju\ndiezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.\nKas ir pasakas «Kaķīša dzirnavas» autors?\nKo tu zini par šo rakstnieku?\nKārlis Skalbe\n(1879—1945)\nKārlis Skalbe latviešu literatūrā ir slavens tieši ar savām literārajām pasakām,\nbet rakstījis arī dzeju un tēlojumus. Savu pirmo dzejoli «Sapnis» viņš laikrakstā\npublicēja jau 16 gadu vecumā.\nVispopulārākā K. Skalbes pasaka ir «Kaķīša dzirnavas», bet labi zināmas ir arī\ndaudzas citas pasakas: «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties», «Milzis», «Pasaka par\nvērdiņu», «Pasaka par zelta ābeli», «Ezerieša meita».\nPasakās K. Skalbe noliedz vardarbību un naidu, cildina labestību, mīlestību,\ngarīgo spēku.\n2. Izlasi Kārļa Skalbes pasakas virsrakstu!\nPastāsti, kāda, tavuprāt, izskatās Laimes sala!\nIeklausies klasesbiedru stāstījumā! Kas stāstījumos ir līdzīgs? Kas ir atšķi-\nrīgs?\n3. Lasi!\nKārlis Skalbe\nLaimes sala\nNo grāmatas «Pasakas»\nZvejnieks Mazpēters, atlaidis jostu, sēdēja pie galda un savam puikam\nAncītim, kas berzējās gar viņa ceļiem, stāstīja pasaku par Laimes salu.\n«Tur nevienam nav grūti jāstrādā. Maize ir visos kokos. Tur aug lieli kukuļi,\nbalti kukuļi... pasniedz tikai roku! Bet pie maziem zariņiem karājas kliņģerīši\nkā sarma ziemā. Kad vējš papurina, turi tik cepuri apakšā... Reiz kāds nabaga\nzvejnieks no mūsu ciema izbraucis jūrā un nozudis. Domājuši, ka būs noslīcis.\n135\nPagājuši trīs gadi, neviens vairs negaidījis. Piepeši šis pārbrauc mājā, laiva pilna\nmaizes — lieli kukuļi, balti kukuļi. Rokas viņam bijušas baltas kā mācītājam.\nVisi nopratuši, ka viņš bijis Laimes salā. Tikai pastāstīt neko nav varējis. No\nlielas laimes vīrs kļuvis mēms. Kad zvejnieki ko prasījuši, viņš tikai smaidījis...»\nBet, kamēr tēvs stāstīja, kaķis Mika zem galda vilka Ancītim ar asti kā ar\nspalvu gar kailajām kājiņām, it kā kaut kur aicinādams.\n— Bet kā tur var aizbraukt? — mazais jautāja.\n— Nu, vakariņas tu esi paēdis. Ej gultiņā un liecies uz auss. Var būt, ka\nmiegs tevi tur aizvedīs, — tēvs smaidīdams teica.\nUn, tikko puisēns bija apgūlies un aizvēris acis, viņš atģidās laivā pašā\njūras vidū. Visapkārt šņāca viļņi, tikai kaķis Mika no laivas gala viņam pretī\ndraudzīgi izslēja savu kupri. Puikam nu vairs nebija bail.\nKaķis rīkojās kā brīnišķīgs stūrmanis. Kad nāca liels vilnis un gandrīz jau\ngāzās laivā iekšā, Mika viegli novilka pa viņu ar asti kā ar eļļu — vilnis atkā-\npās, jūras klajums kļuva līdzens un spožs. Abi braucēji tuvojās Laimes salai.\nViņi pieturēja laivu un izkāpa malā. Jā, tur jau stāvēja kāds neredzēts koks\nnolīkušām pazarēm, pilns sārtu, sulīgu augļu, kuri paši sniedzās mutē. Tikko\nAncītis gribēja kādu raut, te jūt, ka kaķis velē viņam ar asti pa stilbiem.\n— Augšā, augšā! — Mika ņurdēja. — Nerauj ābolu pazarē! Tad tu izaugsi\nliels un stiprs, tev piederēs pasaule.\nRuncis dzina puiku augšā pa koka zariem līdz pašai galotnei.\nNorāvis ābolu, kas raudzījās pašās debesīs, puisēns pa zariem nošļūca lejā\nun gribēja to apēst koka ēnā.\n— Saulē! Nāc saulē! — Mika sauca. — Saulē tu būsi arvien vesels un nekas\ntev nekaitēs.\n136\nTālāk iedami, tie uzgāja pēperkoku mājiņu, kur laipna, sirma vecmāmiņa\ntos baroja ar visādiem gardumiem. Bet, tikko vecmāmiņa kaut kur pagriezās,\nkaķis uzlēca uz galda, paķēra no bļodas vienu gabalu un ieskrēja aizkrāsnē.\nLabā mājiņas saimniece par šādu nekaunību Miku izdzina ārā.\nAncītis sekoja viņam, uzmetis lūpu.\n— Saki, kaķi, — vai tas gabals, ko tu nozagi, bija labāks nekā tie, ko tev\nnolika priekšā? — Ancītis jautāja\n— Nemaz ne, — Mika atbildēja. — Bet es mīlu pats sev sagādāt barību.\nRedzi, Ancīt, es esmu mednieks un makšķernieks. Un, ja es aizmirsīšu savu\namatu, tad es beidzot nevarēšu noķert ne aklu pelīti.\n— Bet kāpēc tad mēs braucām uz Laimes salu?\n— Varbūt tāpēc, lai redzētu, ka vislabākā ir tā pasaule, kurā mēs dzīvo-\njam, — Mika domīgi noņurdēja...\nRītā abi ceļinieki atmodās aiz krāsns šaurā gultiņā, kura bija sasista no\nvecas laivas dēļiem un vēl viegli smaržoja pēc darvas. Kaķis gulēja, saritinājies\npuikam pie kājām.\nPar ko tu domāji, lasot pasaku?\n4. Izlasi vēlreiz tēva stāstīto pasaku par Laimes salu\nun atstāsti to tuvu tekstam!\nKāpēc zvejnieks tikai smaidījis?\n5. Lasi lomās Ancīša un Mika sarunas!\nUzraksti, kādas atziņas tu guvi! Katru\natziņu raksti vienā teikumā!\nIzlasi uzrakstīto!\nKura atziņa, tavuprāt, ir vissvarīgākā? Kāpēc?\n6. Atrodi un izlasi pasakā lietotos salīdzinājumus!\nKā tu tos saproti?\n7. Izlasi ilustrācijai atbilstošu pasakas fragmentu!\nIzvēlies citu pasakas fragmentu un ilustrē to!\n8. Strādājiet pārī!\nApmainieties ar ilustrācijām! Izlasiet skaļi klasesbiedra ilustrācijai atbil-\nstošo pasakas fragmentu!\nIzdomājiet un pasakiet abām ilustrācijām nosaukumu!\n9. Darini vārdam laime radniecīgus vārdus! Uzraksti tos!\nPasvītro vārdu sastāvdaļas!\nIzvēlies trīs vārdus un iesaisti teikumos ar vienlīdzīgiem teikuma locekļiem!\nPasvītro vienlīdzīgos teikuma locekļus!\nLūdz klasesbiedru pārbaudīt darbu!\nPazare — viens no koka\nvai krūma apakšējiem\nzariem.\nDarva — eļļains, parasti\nmelns šķidrums ar asu,\nīpatnēju smaku.\nPēperkoks — piparkūka.\nAizkrāsne — sprauga\nstarp krāsni un sienu.\n"