Eiripīds. Mēdeja. PERSONAS AUKLE AUDZINĀTĀJS MEDEJA KREONTS, Korintas valdnieks AIGEJS, Atēnu valdnieks JĀSONS ZIŅNESIS KORINTIEŠU SIEVU KORIS DIVI ZĒNI, Mēdejas un Jāsona dēli Mēdejas kalpones Valdnieka pavadoņi Darbības vieta: Mēdejas mājas priekšā Korintā.   No mājas iznāk vecā Mēdejas aukle. Aukle Kaut nebūtu caur Simplegādām melnajām Uz Kolhīdu nekad šī «Argo» laidusies! Kaut priede Pēlij kalnā nebūtu nekad Zem cirvja ļimusi un rokās ielikta Par stūri varoņiem, ko Pelijs sūtīja Pēc zelta aunādas! Tad mana valdniece Nekad pie mūriem nepiebrauktu Iolkā. Tur, aklā mīlā degdama pret Jāsonu, Tā Pelij meitas kļūt par tēva slepkavām Tad nepierunātu, šurp arī nebēgtu Ar vīru, mazajiem. To ļaudis cienīja Šeit Korintā, kur trimdā viņa apmetās, It visur uzticīga vīram būdama. Nav labuma šai pasaulē vairs lielāka Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā. Viss tagad citādi — cieš dziļi viņas sirds, Jo Jāsons manu kundzi, bērnus atstājis, Ar pašu valdnieknamu sācis draudzēties Un Kreonta, kas zemē valda, meitu prec, Bet nelaimīgā Mēdeja ir atstāta. Tā skaļi kliedz par zvērestiem, kas doti tai, Tā uzticību, dievu svēto varu sauc Par liecnieku, kā Jāsons mīlu atmaksā. Bez ēdiena tā guļ un skumjās dziļi slīgst; Tai asaras plūst dienu, nakti aumaļām, Pēc tam kad dzirdēja, ka vīrs to pametis. Tā acis augšup nepaceļ, kā piekalta Pie zemes seja tai; ir kurla Mēdeja Pret draugu mierinājumiem kā viļņos klints. Tik dažreiz, balto kaklu augšup atmetot, Pie sevis vien par mīļo tēvu klusu vaid, Par māju, dzimteni, ko bēgot nodeva, Tam sekojot, kas viņu tagad nopulgo. Tik savā nelaimē nu nabadzīte redz, Cik svarīgi ir dzimto zemi neatstāt. Kāds runāja, ka Kreonts, zemes valdinieks, Šos bērnus līdz ar Mēdeju grib izraidīt No Korintas. Cik baumas pareizas, cik ne, To nezinu, bet vēlos, lai tas nenotiek. A-e. Vai Jāsons atļaus tā ar bērniem rīkoties, Kaut ķildojas ar viņu māti Mēdeju? A-s. Par veco mīlu stiprāka ir jaunākā. Vairs Jāsons nedomā par mūsu ģimeni. A-e. Mēs bojā aiziesim, ja vecām nedienām, Kas pārspētas vēl nav, sāk jaunas uzmākties. A-s. Nav laiks vēl pienācis to ziņot Mēdejai. Ar prātu mierīgu par visu klusē tu! A-e. Vai, bērni, dzirdējāt, kāds kļuvis tēvs pret jums? Es nāvi viņam nevēlu — viņš man ir kungs —, Bet savējiem viņš pārestību nodara. A-s. Tas mirstīgiem ir dabā. Tagad atzīsti, Ka sevi vairāk mīl ikviens par tuvāko, — Cits mēru ievēro, bet cits ir negausīgs; Lūk, tēvs, lai sievai iztaptu, šos nemīl vairs. A-e. Jūs, bērni, prom! Varbūt vēl nokārtosies viss. Šos pielūko un centies vienus neatstāt, No sadrūmušās mātes tālāk aizved tos! Es manīju, ka viņai acis zvēroja — Ir viņai ļauns kas nodomā. Tā nerimsies, To zinu, kamēr upuri sev atradīs. Tik lai tie būtu naidnieki, ne savējie! Mēdeja aiz skatuves Ai vai! Ai, nelaime, ai, ciešanas! Ai vai, ai vai, lai nāve nāk! A-e. Bērniņi mīļie, jums māte Satraukta, sirdī tai īgnums! Steidzieties ātrāk un dodieties mājās — Nevajag acīs rādīties viņai, Sargieties, tuvumā neejiet, bērni! Bēdziet jo ātrāk no rakstura baismā, Bēdziet no īgnuma pārņemtās sirds! Ejiet un steidzieties ātrāk uz māju! Audzinātājs dodas ar bērniem projām. Drīz šaušalīgs vaimanu mākonis izaugs Un pacelsies augšup ar milzīgu vētru. Ko darīs šī niknuma, nemiera pārpilnā sirds, Kad plosa to negantas mokas? Mē. Ai vai, ai vai! Cik nelaimīga es! Cik asaru, cik moku šausmīgu! Ai, bērni, naida pilnās mātes bērni! Lai nolādēti līdz ar tēvu jūs! Lai bojā aiziet viss šis nams! A-e. Ai vai, kas jācieš man! Ko bērni ļaunu dara tev? Vai bērns par tēva grēkiem atbildīgs? Kam nīsti tos? Man, bērni, bail par jums! Ir drausmīga valdnieku kaisle — Retumis klausa tie citiem, vien pavēl, Netīk dusmās tiem rimties. Draugs bēdās būtu klāt! auklei Ej turp un viņu ārā sauc — Ar laipnu sirdi nākam šurp! Tik ātrāk, kamēr ļauns kas nenotiek, — Jau nelaime pavisam tuvu mums! A-e. Iešu, bet baidos, vai pierunāt spēšu; Tevis dēļ tomēr es uzņemos pūles; Viņa kā lauvmāte, mazuļus sargot, īgna pret verdzeni katru, kas viņai Tuvumā stājas un vēlas ko sacīt. Gatavie muļķi mums bijuši senči, Droši bez kļūdas to apgalvot varam; Dziesmas tie radīja jautrības brīžiem, Svinīgām dzīrēm un mielastiem grezniem, Dzīvi lai paši sev darītu jautru. Taču neviens vēl nav līdzekļus radis Remdēt ar skaņām un daudzbalsu dziesmām Mirstīgo briesmīgās mokas, ar kādām Nāve un likstas mums ģimenes ārda. Kaut jel jūs cilvēku bēdas un postu Dziedināt spētu ar dziesmām! Kam velti Dziedāt, kur galdi ir bagāti klāti? Lieliskas dzīres j au pašas par sevi Dod spirgtumu mirstīgo sirdij. Piom. Ko. Es vaidus un vaimanas dzirdu, Nopūtas smagas un sūdzības skarbas Par vīru, kas sarāvis laulības saites. Viņa sauc Temīdu, Zevtēvam mīļo, Kas zvērestus sargā un lika tai nakti Doties uz attālo Hellādas zemi, Uz šaurumu, jūras sāļajiem vārtiem. No mājas iznāk Mēdeja. Mē. Pie jums es, korintiešu sievas, iznācu, Lai mani nerājat! Es zinu cilvēkus, Ko uzskata par lepniem, vai tie redzami Ir visiem vai no ļaužu acīm bēg. Un tāds, Kas sevī ieraujas, par kūtru dēvēts tiek, Jo ļaužu acīs taisnīgs spriedums nemājo: Vēl nepazīstot kādu, tikai ieraugot, Jau nīstam to, kaut nav viņš aizvainojis mūs. Kas šeit ir svešs, tam jāpakļaujas pārējiem. Es neslavēju arī to, kas spītībā Nav tīkams saviem pilsoņiem aiz muļķības. Tā negaidītais trieciens mani pārsteidza, Ka dzīvot negribas. Nu visam beigas jau, Nav dzīvei prieka vairs. Ir labāk, mīļās, mirt! Mans vīrs, kas bij man viss, — to labi zināt jūs, — Visļaunākais no visiem vīriem izrādās. No visām dzīvām radībām, kas domāt spēj, Mēs, sievietes, par visām nelaimīgākas. Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk, Bet sevi viņam atdodam par verdzeni; Lūk, šis par pirmo ļaunumu ir ļaunāks vēl. Bet galvenais ir tas, vai viņš ir ļauns vai labs, Jo negods liels ir sievietei, kad jāšķiras, Lai mani labāk tagad ienīst Mēdeja Kā vēlāk savu labsirdību nožēlot. Mē. Vai man! Ne tikai tagad vien, bet daudzkārt, Kreont, man Šī slava kaitēja un bēdas radīja. Ja vīrs patiesi apzinīgs un saprātīgs, Viņš savus bērnus pārāk gudrus nemācīs. Tik bezdarbību kaimiņi tiem pārmetīs, Jo gudrība vien rada ļaudīs skaudību. Kad atklāsi tu muļķiem jaunas zinības, Tik nederīga nelgas slavu iegūsi. Ja ļaudis uzskata, ka prāta vairāk tev Kā tam, kas iedomājas gudrs, tu bīstams šķiet. Es pati piedzīvoju tādu likteni: Ar gudrību es dažiem šķitu nīstama, Bet citiem kūtra, atkal citiem otrādi Un dažiem skarba. Pārāk gudra neesmu. No manis baidies tu, ka tev kas nenotiek. Bet veltīgi — no manis, Kreont, nebīsties! Pret varas vīriem cīņā doties drosmes trūkst. Ko man tu darījis? Tam meitu atdevi, Kurš sirdij patika. Jā, vīru ienīstu! Bet tu, man liekas, dari visai prātīgi. Es tavus panākumus apskaust nevēlos, Lai precas viņi laimīgi! Tik ļaujiet man Šai zemē dzīvot vēl! Kaut esmu atstāta, Es klusēšu un stiprākajiem pakļaušos. Kr. Šos laipnos vārdus dzirdēt tīkami; tik bail, Ka sirdī tev pret mani ļauni nodomi. Lūk, tāpēc mazāk vēl kā agrāk ticu tev. No īstiem karstgalvjiem daudz vieglāk sargāties Kā tiem, kas gudri ir, bet pārāk noslēgti. Ej ātrāk prom! Vairs vārdus vējā nekaisi! Tā esmu nolēmis. Nekāda viltība Šeit palikt nelīdzēs. Tu mana naidniece! Mēdeja apkampj Kreonta ceļus. Mē. Pie ceļiem krītu — žēlo jaunā pāra dēļ! Kr. Ir velti runāt. Vairs uz mani neceri! Mē. Tu mani padzen, noraidi šo lūgumu? Kr. Man savējie daudz tuvāki par Mēdeju. Mē. Ai, dzimtene, cik ļoti tevis ilgojos! Kr. Pēc ģimenes man dzimtene ir dārgākais. Mē. Ai vai, par lāstu tik ir mīla mirstīgiem! Kr. Tas atkarīgs no tā, kā liktenis to lemj. Mē. Zev, sodi to, kas vainīgs manās ciešanās! Kr. Prom, neprātīgā sieva, mani nemoki! Mē. Es tā, kas ciešu! Nevajag vairs ciešanu! Kr. Ar spēku mani kalpi tevi izvadīs. Mē. Tik tā gan, Kreont, nedari, to lūdzu es! Kr. Vai tiešām, sieva, mani mierā neliksi? Mē. Es trimdā aiziešu — to grozīt nelūdzu. Kr. Bet kāpēc pretojies un zemi neatstāj? Mē. Tik vienu dienu vēl man atļauj palikt šeit, Lai varu apdomāt, uz kurieni man bēgt, Kā rūpēties par savu dēlu likteni, Jo tēvs par saviem bērniem nedomā nemaz. Kas svēti sargā manu mājas pavardu, — Neviens man sirdi neievainos nesodīts! Es dzīres rūgtum rūgtas sataisīšu tiem, Lai rūgtas kāzas šiem un mana trimda kļūst! Lai notiek! Savas zināšanas lietā liec Un visu burvestības spēku parādi! Uz drausmo mērķi trauc! Sirds, drosmi nezaudē! Tik daudz tu cietusi! Lai tevi neapsmej Kāds Sīsifdzimtas pēcnācējs, kas radojas Ar Jāsonu, ai, Saules dieva pēctece! Tik esi prātīga un neaizmirsti to: Mēs, sievas, labus darbus darīt neprotam, Bet visa ļauna radītājas veiklākās. Ko. Augšup tek svēto ūdeņu straumes, Taisnība samīta, apgāzts viss otrādi. Vīrieši tagad tik krāpnieki vairs — Zobojas viņi par zvērestiem svētiem. Taču reiz izbeigsies neslava mana, Cildinājumi stāsies tās vietā; Sieviešu dzimumam nenāksies dzirdēt vairs Nievīgās paļas. Dziedāt vairs nevarēs sensenās dziesmas, Pulgojot sieviešu krāpīgo prātu. Apollons, dzejnieku iedvesmas dievs, Skandināt liru nav mācījis mums, Citādi es par vīriešiem dziedātu, Gadiem ilgi tad stāstīt varētu Daudz par mūsu un vīru likteņiem. Atstājusi sava tēva mājas, Mīlas kaislē degot, dvīņu klintīm Cauri traucies. Tagad dzīvo Svešā zemē tu bez vīra, Laulība tev zudusi, Beztiesīgā trimdniece Padzīta no zemes šīs. Zvērests svētais samīts grieķu zemē, Uzticība izgaisusi mākoņos. Nelaimīgā, nav tev mājas, Kur tu mokās vari glābties! Uzradusies cita sieva, Valdiniece stiprāka, Mājās rīkojas, kā tīk. Ierodas Jāsons. Jasons Ne šodien pirmoreiz, bet daudzkārt atzinu, Ka aklas dusmas bieži liktenīgas mums. Tu varētu šai namā dzīvot mierīgi, Ja labprāt pakļautos šās zemes valdniekiem. Par bezprātīgām runām tevi izraida. Man, protams, nerūp tas, ko tu šeit skandini, Ka Jāsons ļaunākais no visiem vīriešiem. Pēc visa tā, ko runāji par valdniekiem, Ir labi, ka ar trimdu vien tu sodīta. Es centos viņu satraukumu remdināt Un vēlējos, lai tu šai namā paliktu, Bet neesi tu gudra — zemes valdniekus Ja ubagos ar bērniem viņa glābēja! Ai, Zev, ja mirstīgos tu esi mācījis, Kā īstu zeltu atšķirt var no viltotā, Tad kāpēc miesā neiespied tu zīmi tiem, Lai nekrietno ikviens pēc tās var saskatīt? К. V. Ir dusmas nesamierināmas, šausmīgas, Tiklīdz kā tuvinieki ķildā iedegas. Jā. Man vajadzēs, šķiet, labam runātājam būt. Kā stūrnieks vērīgs buras nolaidīšu es, Lai paglābtos no skarbu vārdu negaisa. Par augstu savu palīdzību vērtē tu: Vien Kipriete no briesmām mani sargāja, Ne kādi citi dievi, nedz ar cilvēki. Tu labi saproti — bet nebūs tīkami To uzklausīt —, ka Erots bultām trāpīgām No nāves mani izglābt tevi piespieda. So lietu nevēlos tik sīki iztirzāt — Lai ko tu darīji, par labu nāca viss. Par to, ka mani glābi, vairāk atmaksāts, Kā devusi; to tūdaļ izklāstīšu tev. Vispirms tu tagad nedzīvo vairs barbaros, Bet Grieķijā, kur visur valda taisnība Un likumi, ne patvaļa un rupjais spēks. Par gudru tevi visi grieķi atzina, Tu kļuvi slavena. Ja tālā nostūrī Tu dzīvotu, par tevi miņas nebūtu. Ko palīdz tas, ka mantnīcā man spožais zelts Vai skaistāk dziedu es par pašu Orfeju, Ja manu dzīvi slava nevar vainagot? Par sevi, protams, runāju tik tāpēc vien, Ka ķildoties ar mani pati iesāki. Ja precības ar valdniekmeitu pārmet man, Tad saku tev, ka, pirmkārt, gudri darīts tas Un, otrkārt, godprātīgi, beidzot, ka es tavs Un savu bērnu draugs. Mēdeja ar žestu izrāda sašutumu. Tik esi mierīga! Kad ierados no Iolkas uz šejieni, Sev līdzi vilkdams likstas nepārvaramas, — Vai varēja ko labāku vēl izdomāt Šis trimdinieks kā karaļmeitu apprecēt? Tu domā, ka nu esi apnikusi man, Ka es pret citu sievu kaislē iededzies, Ka savus pēctečus tik cenšos pavairot. Man diezgan bērnu jau, par to es nesūdzos. Visvairāk gribēju, lai labi klātos mums, Lai trūkums nenomāktu mūs, — es zinu to, Ka nabadzīga vīra draugi projām bēg, — Lai bērni aug, kā mūsu kārtai piederas. Es gribēju vēl brāļus taviem dēliem dot, Tos audzēt vienā ģimenē un līdzīgi. Tā gūtu laimi mēs. Kam vairāk bērnu tev? Bet tomēr tie, kas piedzims otrā laulībā, Par atbalstu kļūs šiem. Vai man nav taisnība? Tu teiktu «jā», ja greizsirdīga nebūtu. Jūs, sievas, domājat, ka panākts jau it viss, Vēl nožēlosi kādudien šīs laulības. Ko. Ja kādu pārvar mīlas kaisles tvans, Tas laupa viņam slavu, tikumu; Ja Kipriete mums liegu prieku sniedz, Tad dieves nav par viņu labākas. No zelta stopa šautras neraidi, Kas, mīlas ilgās mērktas, sāpes nes! Lai vesels prāts nekad mūs neatstāj, Šī dievu dāvana vislabākā! Lai dieve pasargā no ķildām mūs, Pret citiem vīriem mīlu neiededz, Lai balsta miermīlīgas ģimenes Un gudri izšķir sievu likteni! Ai, dzimtenes zeme, ai, ģimene mana, Es negribu šķirties nemūžam no tevis, Ciest nelaimes sūras un postu diendienā, Ar nopūtām smagām tik mocībās dzīvot! Mirt vēlētos labāk kā dzīvi beigt trimdā. Nav pasaulē lielākas likstas nevienas Kā zaudēt mīļoto dzimteni savu. Mēs redzam to pašas, ne citi to saka Nav pilsētas tādas, nav drauga neviena, Kas žēlotu tevi šais drausmīgās mokās. Lai iznīkst ikviens, kas pateikties neprot, Kas tuvākos cilvēkus nevēlas cienīt, Pēc tam kad to sirdi viņš atvēris skaidro! Mēs negribam tādu nemūžam par draugu. Ierodas Aigejs ar pavadoņiem. Aigejs Lai prieks tev, Mēdeja! Šāds ievads ļaudīm ir Pats labākais, kā savus draugus sveicināt. Mē. Prieks arī tev, ai, gudrā Pandīona dēls! No kurienes šai zemē, Aigej, atnācis? Ai. No Delfu senā orākula atgriežos. Mē. Kam devies tu uz zemes nabu viedīgo? Ai. Lai taujātu, vai lemti man ir pēcteči. Mē. Mans dievs, vai tiešām esi tu bez bērniem vēl? Ai. Kāds naidīgs dievs tā nolēmis — man bērnu nav. Mē. Tev sieva ir? Jeb neprecējies esi tu? Ai. Ir Himenajs šīm saitēm mani sējis sen. Mē. Ko atbildēja Apollons par pēctečiem? Ai. Tas pārāk gudri bija manam saprātam. Mē. Vai dieva orākulu drīkstu zināt es? Ai. Jā gan, tik gudram cilvēkam tas saprotams. Mē. Ko orākuls tev vēstīja? Jel saki to! Ai. Lai ādas maisa galu neatraisot, pirms … Mē. Ko darīt tev vispirms? Uz kurieni tev iet? Ai. Pirms nebūšot vēl tēva mājā pārnācis. Mē. Ar kādu nolūku šurp esi ieradies? Ai. Netālu Pitejs, slavens valdnieks Troizēnā. Mē. Kā ļaudis runā, dievbijīgs šis Pelopīds. Ai. Tam dieva zintējumu gribu pastāstīt. Mē. Šim vīram tādās lietās liela pieredze. Ai. No visiem karabiedriem viņš man tuvākais. Bet, ja tu vēlies tā, es zvērēt neliegšos. Ar šādu ieganstu man tavus naidniekus Būs vieglāk noraidīt — tad būsi drošībā. Sauc dievus man, pie kādiem lai es zvēru tev! Mē. Pie pašas Gajas, vecātēva Hēlija, Pie visu lielo dievu saimes apzvēri! Ai. Tad teic — ko vajag darīt man, ko nedarīt? Mē. No savas valsts tu mani nepadzen nekad! Ja kāds no ienaidniekiem mani pieprasīs, Tu mani neizdod, vien kamēr esi dzīvs! Ai. Lai pati Gaja, Hēlijs spožais liecnieki Un visi dievi: savu vārdu turēšu. Mē. Bet ko tu cietīsi, ja vārdu lauzīsi? Ai. Būs sods kā visiem tiem, kas pārkāpj zvērestu. Mē. Tad laimīgs ej! Viss nokārtojies teicami. Drīz būšu tavā pilsētā, kad paveikšu, Kas prātā man, un sasniegšu, ko vēlējos. Aigejs ai pavadoņiem prom. Ko. Lai Majas dēls, kas ceļavīru sargs, Uz mājām tevi pavada! Lai viss tev izdodas, Ko esi vēlējies, — Mēs tevī redzam cēlu cilvēku! Mē. Ai, Zev, ai, Zeva Dike, spožais Saules dievs! Drīz triumfēšu es pār saviem naidniekiem — Tas ceļš, uz kura izgāju, dos uzvaru. Ir cerība par visu viņiem atmaksāt. Sis vīrs, kad sirds man izmisumā sāk jau gurt, Kā osta vētrā rādās maniem nodomiem. Pie krasta šā es kuģa virvi piesiešu, Kad tikko nākšu cietoksnī pie Pallādas. Nu visus savus nodomus jums atklāšu. Tik nedomājiet, ka pa jokam runāju! Pie Jāsona es kādu sievu sūtīšu Ar lūgumu, lai tas pie manis ierodas. Kad atnāks viņš, es laipni runāšu ar to Un sacīšu, ka viss ir tagad kārtībā, Lai viņu ņem, kaut viņas dēļ es atstāta, Ka izdevīgi tas un labi pārdomāts. Es lūgšu atļauju, lai bērnus atstāj šeit — Ne tādēļ gan, lai pamestu tos Korintā, Lai mani ienaidnieki ņirgātos par tiem, Bet lai ar viltu karaļmeitu nāvēju! Ar krāšņām dāvanām es viņus sūtīšu Pie līgavas, lai viņa neizraida tos, Ar smalku tērpu un ar zelta vainagu. Kad viņa rotas ņems un tās ap sevi liks, Tā drausmā nāvē mirs un tas, kas viņu skars, — Ar tādām indēm slacīšu es dāvanas! Šeit varētu patiešām tālāk nerunāt. Es drebu jau par to, kāds darbs no brīža šā Vēl darāms man — es bērnus savus nokaušu! Neviena tāda nav, kas viņus varēs glābt. Kad izpostīšu visu viņa ģimeni,     Jel nenogalini bērnus! Kur ņemsi tu drosmīgu prātu, Kā drīkstēsi ieroci pacelt? Vai nedrebēs sirds tev un roka, Šo briesmīgo nodomu veicot? Kā, ieraugot mīluļus savus, Tu varēsi asaras valdīt, Kad saļims tie asiņu peļķē? Ja kritīs tie ceļos pie tevis, Tu nespēsi atvairīt viņus Un rokas asinīs gremdēt. Ierodas Jāsons ar Aukli. Jā. Šurp nāku aicināts. Kaut mani ienīsti, Es nevarēju noraidīt šo lūgumu. Nu klausīšos, ko vēl no manis vēlēsies. Mē. Es lūdzu, Jāson, aizmirst to, ko sacīju! Tev vajadzētu piedot manus untumus, Jo agrāk sirsnīgi viens otru mīlējām. Pēc mūsu sarunām es visu apsvēru Un sevi norāju: kāds bezprāts, muļķe, tas! Tu nīsti tos, kas tikai labu gribēja! Kāpēc tu sacelies pret zemes valdnieku, Ar vīru naidojies, kas dara labu tev, Kad karaļmeitu prec un taviem dēliem vēl Grib brāļus dot? Vai labāk dusmas neatmest? Ko iedomājies tu, ja dievi vēlīgi? Vai pašai bērnu nav? Vai neapzinies to, Ka trimdiniece esi tu, kam draugu trūkst? To visu apsverot, es beidzot sapratu, Ka muļķe bijusi un velti dusmojos. Par labu tavu soli tagad atzīstu, Kad stājies jaunā laulībā. Es muļķīte! Šai pasākumā piedalīties bija man, Tev palīdzēt un veicināt šo laulību, Ar prieku tavai izredzētai pakalpot. Bet esam, kādas esam, — ļaunas neteikšu, Tik sievietes — no viņām dusmot nemācies Un neatmaksā muļķību ar muļķību! Es atzīstu, ka nebija man taisnība, Un pārdomāju tagad gudrāk rīkoties. pagriežoties pret māju un aicinot bērnus pie sevis Šurp, bērni, mīļie bērni, ārā iznāciet! Šurp atnāciet un savu tēvu apsveiciet, To cieši līdz ar māti tūdaļ apkampiet Un dusmas agrākās pret draugiem izbeidziet! Lai miers ir atjaunots starp mums un pazūd naids! Audzinātājs atved bērnus. Nu sniedziet labo roku tam! Es nodrebu, Par briesmām domājot, kas draud jums nākotnē. Ai, bērniņi, vai ilgi jūs vēl dzīvosit, Tā mani mīļi apkampjot? Es nabadze! Man acīs riešas asaras, es baiļojos! Pēc ilgām ķildām mēs ar tēvu izlīgām, Ar asarām jums maigos vaigus apslaku. К. V. No mūsu acīm arī plūda asaras. Lai izbeidzas ar to nu jūsu ciešanas! Vai domā tu, ka karaļnamā tērpu nav, Ka zelta trūkst? Jel nedod, pati paturi! Ja līgava kaut cik tik mani cienītu, Tā mani augstāk stādītu par dāvanām. Mē. Tā nerunā! Pat dievus balvas vilina, Bet zelts par vārdiem ļaudīm labāks tūkstoškārt. Tai laime tagad uzsmaida, to dievi mīl. Lai valda šī! No trimdas bērnus glābdama, Es savu sirdi atdotu, ne zeltu vien. Nu, maziņie, uz pili grezno steidzieties Un tēva jauno sievu, manu valdnieci, Tur palūdziet, lai neizraida trimdā jūs! Šīs dāvanas tai pasniedziet! Pats galvenais — Šos greznumus lai pati savās rokās ņem. Nu ātrāk prom! Lai labi viss jums izdodas! Tik savai mātei labu vēsti atnesiet! Jāsons ar bērniem un audzinātāju prom. Ko. Nav cerības, ka bērnus varēs glābt, Nav cerības — tie nāves ceļu iet! Tā pieņems zelta greznumus, Tā pieņems savu nelaimi, Ar pašas roku galvā liks Šo baismo nāves dāvanu. To valdzinās brīnišķi mirdzošais tērps, Tā zeltaino vainagu galvā sev liks Un nāves ceļam greznosies. Šais slazdos viņa iekritīs, Kas nelaimīgai izlikti, Un drausmā nāvē bojā ies. Ai, valdnieka nabaga radniek, Vai tiešām to nevari saprast, Ka bērniem un līgavai savai Tu gatavo drausmīgu nāvi? Cik tālu no mērķa tu noklīdis esi! Es apraudu tevi, ai, nabaga māte, Kas bērniņu asiņu tīko, Lai atriebtu laulības gultu, Ko Jāsons pret likumu pamet, Ar citu saistoties mīlā. Atgriežas audzinātājs ar bērniem. A-s. Ir, pavēlniece, trimda bērniem atcelta, Jo karaļmeita, līgava, šīs dāvanas Ar prieku pieņēma. Nu būs tur bērniem miers! Mē. Ai vai! A-s. Kā apjukusi stāvi tu, kad veicies viss? Un kam tu savu skatu atkal projām vērs? Vai mani vārdi nespēj tevi iepriecēt? Mē. Ai vai, ai vai! A-s. Šīs nopūtas ar nesto vēsti nesaskan. Mē. Ai, vēlreiz vai! A-s. Varbūt, nemaz to nejauzdams, Es vēsti atnesu, kas tev nav tīkama. Mē. Tas sakāms bija tev, to pārmest negribu. A-s. Bet kāpēc skatiens tev tik drūms, lej asaras? Mē. Tas nav bez iemesla, mans draugs, jo dievi man Pa grūtum grūtu ceļu tagad sāku iet, Pa ceļu grūtāku vēl viņus sūtīšu. Vēl sveiciens bērniem pēdējais! Ai, bērniņi, Nu sniedziet mātei rociņas, tās glāstīšu! Ai, mīļā rociņa, ai, saldā mutīte, Ai, mīļās actiņas, ai, laipnās sejiņas! Nu esiet laimīgi, bet tur . .. Tēvs laupīja Virs zemes laimi jums . .. Cik mīļi skūpsti jums, Cik maigi vaidziņi, cik elpa tīkama! Jel ejiet, ejiet, bērniņi! Nav spēka vairs Jūs ilgāk uzskatīt — smeldz pārāk mana sirds! Bērni ieiet mājā. Es saprotu, cik šaušalīgs būs nedarbs mans, Bet kaislība par manu prātu stiprāka — Tā mirstīgos uz visiem noziegumiem velk. К. V. Man dažkārt vajadzēja spriest Par jautājumiem nopietniem, Ar prātu augstāk pacelties, Kā sievām lemts. Ir mūzas mums, Kas sievām māca gudrību, Bet ne jau visām — vienu tik Starp daudzām atrast varēsi. Un tomēr sievu prāts Nav mūzām svešs. Es domāju, ka mirstīgie, Kas vientuļi, kam bērnu nav, Par citiem dzīvo laimīgāk. Kam bērnu nav, tas nezina, Vai jauki būt par vecākiem Vai tikai mokas tās un slogs. Kas bērnus radījuši nav, Tie brīvi ir no ciešanām. Kam mājā maigā paaudze Aug kuplumā, tam rūpesti Ik dienas sirdi smagi spiež — Kā viņus labi audzināt, Kā dzīvei gādāt līdzekļus. Bet nezina vēl vecāki, Vai būs tie krietni cilvēki Vai arī kādi nelieši. Bet, lūk, vēl viena nelaime, Par visām citām ļaunāka. Ja visu gādā vecāki Un bērni spirgti, veseli Un godīgi, bet liktenis Nu aizrauj viņus pazemē: Kāds labums tad ir vecākiem, Ja dievs tā viņiem atmaksā, Pie visām citām nelaimēm Vēl pievieno šo ļaunāko? Mē. korim Ar satraukumu sirdī, mīļās, gaidu šeit Un vēlos zināt, kā gan pilī veicies viss. Bet, lūk, jau redzu es — kāds vergs no Jāsona Ar vēsti steidzas šurp. Tas, satraukts, aizelsies, Par kaut ko drausmīgu man vēsti atnesīs. Un asins vaigos zūd, un tagad pārvērtās Tās skaļā kliegšana par žēlām vaimanām. Nu viena verdzene uz tēva mītni skrien, Bet otra savukārt pie jaunā vīra steidz, Lai viņam ziņotu par sievas nelaimi, — Pa visu pili vergu soļi dipēja. Ātrs gājējs būtu sešus pletrus nogājis Un soļos viegli savu mērķi sasniedzis, Pirms vaidēdama nelaimīgā pamodās No nejutības miega, kad ne redz, ne dzird. Bet likstas divkāršas nu viņai uzbruka: No zelta vainaga, kas matu cirtās likts, Plūst šķidrums neredzēts, kas tūdaļ uzliesmo, Un smalkais tērps, ko tavi bērni dāvāja, Nu nelaimīgās balto miesu plosīja. No krēsla'viņa lec un, liesmu ieskauta, Sāk bēgt un galvu kratīt, savus matus plūkt, Lai vainagu no galvas norautu; bet zelts, Aiz cirtām aizķēries, ar spēku divkāršu Tik liesmot sāk, jo stiprāk galvu kratīja. Bez spēka viņa zemē ļimst šā lāsta dēļ. Pat tēvam grūti būtu pazīt jaunavu: Vairs nebija tās acīs mīļā skatiena, Ne vaigā jaunības; tik asins aumaļām No galvas plūda tai, ar liesmām jaukdamās. Kā priedei sveķi pil, tā miesa pilēja No kauliem, neredzamas indes sagrauzta. Cik drausmīgs skats! Pie līķa skarties baidījās Ikviens — tās liktenis mūs skaidri mācīja. Bet nelaimīgais tēvs, vēl postu nejauzdams, Uz pili ātri trauc, pie līķa metas klāt, Sāk skaļi vaimanāt, to apkampienos skauj Un skūpstīdams tā teic: «Ai, nelaimīgais bērns, Kāds dēmons tev šo drausmo nāvi sūtījis? Kas tevi man pie kapa malas atņēmis? Ai vai! Ar tevi, bērns, es kopā gribu mirt!» Kad rimās asaras un gaužās vaimanas, Grib sirmais valdnieks piecelties, bet nespēj vairs. Kā efeja pie laura glaužas klāt, tā viņš Pie tērpa pielipa. Bij cīņa drausmīga. Kad tēvs grib augšā ceļos tikt, to atpakaļ Velk meita, bet, kad raujas nost ar spēku viņš, No kauliem vecā miesa lobās lēveriem. Viņš beidzot apklusa un elpot pārstāja, Jo mokas pārciest nelaimīgais nespēja, — Tur sirmais tēvs un viņa meita abi guļ. Patiešām nožēlojams viņu liktenis! Par to, kas gaida tevi, runāt negribu — Gan pati zināsi no soda vaļā tikt. Man šķiet, šai pasaulē tik ēnas esam mēs. Ne šodien pirmoreiz bez bailēm saku tā: Kas sevi šeit par gudrinieku uzskata Un domātāju, bargu sodu pelnījis. Neviens no mirstīgiem nav laimi sasniedzis. Var bagātība dažam dzīvi atvieglot, Bet viņu pašu darīt laimīgu nekad. No nāves briesmīgas! Pirmais zēns mājas iekšienē Jel glābiet, dievu dēļ! Vairs nedrīkst kavēties! Otrais Zēns mājas iekšienē Pār mūsu galvām nāvējošais zobens zib! Ko. Vai dzelzs un akmens sirdī tev, Ka savu roku cel pret tiem, Kam pati devi dzīvību? Tik viena sieva senos laikos bij, Kas savus bērnus nāvēja kā tu. Reiz Ino bezprātā, ko dievi sūtīja, Kad Zeva sieva viņu padzina, Pēc bērnu slepkavības šausmīgās No krasta jūras viļņos metusies; Te nāve šo ar abiem bērniem vienoja. Vai pasaulē kas drausmīgāks! Ai, sievu gultas postīgās, Cik ciešanu jūs ļaudīm nesušas! Atskrien Jāsons. Jā. Jūs, sievietes, kas nama priekšā stāvat šeit, Jel sakiet man — vai noziedzniece vēl ir tur, Šī Mēdeja, vai metusies jau viņa bēgt? Tai zemes dzīlēs tagad slēpties vajadzēs Vai mākoņos uz putna spārniem aizlidot, Lai paglābtos no karaļnama atriebes. Varbūt tā, nogalinot zemes valdnieku, No šejienes bez soda prāto projām bēgt? Man nerūp viņa tā kā bērnu liktenis. Gan viņu sodīs tie, kam ļaunu nesusi. Es nācu šurp, lai glābtu bērnu dzīvību, Jo asinsradinieki viņiem atriebt var Par viņu mātes asinsdarbu drausmīgo. К. V. Vēl, nelaimīgais, savu postu nezini Tu, Jāson! Citādi šos vārdus neteiktu. Jā. Kas ir? Varbūt tā arī mani nāvēt grib? К. V. Pret taviem dēliem māte rokas cēlusi! Jā. Vai man! Ko saki, sieva, tu? Pagalam es! К. V. Tas taisnība! Nav tavi bērni dzīvi vairs! Jā. Kur slepkavoti bērni — šeit vai mājā tur? К. V. Ver durvis šīs! Tur bērnu līķus redzēsi! Jā. Jo ātrāk, ātrāk, kalpi, durvis atlauziet! Tās atveriet, lai skatu postu divkāršo — Kā mirušos, tā šo, ko bargi sodīšu! Virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar bērnu līķiem. Mē. Kam durvis gribi graut, ar varu vaļā lauzt? Vai meklē mirušos un mani, slepkavu? Tik velti nepūlies! Ja manis vajag tev, Tad teic — ko vēlies? Mani tu vairs neskarsi! Šos ratus Hēlijs deva man, mans tēvatēvs, Lai droša būtu es pret katru naidnieku. Jā. Ai, briesmone, visderdzīgākā sieviete, Tu dieviem, man un visiem ļaudīm nīstamā! Ar zobenu tu savus bērnus nāvēji Un līdz ar viņiem mani kapā iegrūdi. Kā drīksti tu pēc bezdievīgā ļaundarba Lai turpmāk savu briesmu darbu izpirktu. Uz Erehteja zemi pati došos es, Kur Aigejs, Pandīona dēls, man mītni dos. Tev, nelietīgais, jāiznīkst, kā pelnījis, — Reiz «Argo» drupas tavu galvu sašķaidīs, Kad mūsu kāzu rūgto galu skatīji. Jā. Lai bērnu Erīnija atriebj tev! Lai Dike šīs asinis piemin! Mē. Vai gan dievi vai dēmoni paklausīs tev, Kas zvērestu lauzis un Viesturi krāpis? Jā. Lāsts, briesmone, slepkava, pavadīs tevi! Mē. Jel steidzies uz māju un apglabā sievu! Jā. Jau eju. Nav bērnu vairs man! Mē. Vēl neskumsti! Tik tad, kad kļūsi vecs … Jā. Ai, mīļie bērniņi! Mē. Man mīļi tie, ne tev! Jā. Tos kāpēc nokāvi? Mē. Lai sirds tev sāpētu! Jā. Ai vai, tos gribētu vēl noskūpstīt, Vēl reizi viņu lūpām pieskarties! Mē. Nu viņi mīļi tev, tiem vēlies vēl ko bilst, Bet dzīvus viņus atstūmi! Jā. Tik, dievu dēļ, Ļauj manu bērnu maigai miesai pieskarties! Me. Tas nevar notikt vairs! Šeit vārdi veltīgi. Mēdeļa aizbrauc pūķu ratos. Jā. Vai redzi tu, Zev, kā dzen mani projām, Kā apvaino mani šī asiņu kārā, Šī lauvu māte, šī slepkava ļaunā? Cik spēka man būs līdz pēdējam mirklim, Es nerimšos lūgt sev palīgā dievus, Ar asarām acīs par liecniekiem saukšu: Tu, kāvusi bērnus, pat neļāvi tēvam Ne pieskarties rokām, ne apglabāt viņus! Kaut nebūtu bijis man bērnu pavisam, Tad nebūtu jāredz, ka nāvēti viņi! Ko. Daudz likteņu valda no Olimpa Zevs, Daudz ko dievi lemj pretēji gaidītam: Cerībās lolotais netop piepildīts, Tam, ko neceram, ceļu ver dievība. Tā arī notika šoreiz. Tā savus bērnus nīst, vairs negrib redzēt tos, — Man bail, ka viņai ļauns kas prātā neienāk. Smags raksturs tai — tā necieš apvainojumus. Es baidos, viņu pazīstot, ka nenotiek Kas ļauns, ka istabā, kur viņai gulta stāv, Tā asu dzelzi savā sirdī neietriec Vai Kreontu un arī vīru nenodur, Vēl likstas lielākas uz galvas krādama. Tā drausmīga — nav viegli svinēt uzvaru Pār to —, bez cīņas nepadosies pretniekam. Ierauga nākam audzinātāju ar bērniem. Lūk, zēnus redzu es! Tie izskraidījušies Uz māju nak. Par savas mates nelaimi Nav jausmas tiem. Bērns nedomā par ciešanām. Audzinātājs Ko, manas kundzes uzticamā verdzene, Te stāvi vientuļa pie nama ieejas? Vai pati sev tu savas likstas uztici? Vai Mēdeja bez tevis viena palikt grib? A-e. Ak, cienījamais kunga bērnu pavadoni Ir labiem kalpiem savu kungu ciešanas Kā pašu nelaime — sirds viņiem krūtīs smeldz. Tik ļoti skaudras sāpes mani pārņēma, Ka pēkšņi vēlēšanās radās atnākt šurp, Paust debesij un zemei kundzes ciešanas. A-s. Vai tiešām nabadzīte nav vēl rimusies? A-e. Tik likstas sākušās. Nav pusceļš noiets vēl. A-s. Ai, vientiese! — ja tā par kungiem sacīt ļauts —, Jo nezina neko par jauno nelaimi. A-e. Kas, vecais, noticis? No manis neslēp to! A-s. Nekas gan tāds … Man žēl, ko sacīju nupat. A-e. Neko no manis neslēp — lūdzos tev no sirds! Mēs kopā kalpojam. Ja vajag, klusēšu. A-s. Es šodien garām gāju tur, kur vecie sēž Un spēlē kauliņus pie svētās Peirēnes. Es klausījos, bet izlikos, ka nedzirdu. Ar līdzīgiem labāk ir dzīvot — Es mierā un drošībā nosirmot gribu, Ne valdnieku spožumā greznā. Mērenums — jauki ir sacīt šo vārdu — Mirstīgiem vēlams visvairāk. Tas, kas pāri pār īsto mēru, Nevar cilvēkiem labumu nest. Jo augstāks kāds, jo lielāks posts Tā dzimtai, kad dievi to ienīst. Uznāk korintiešu sievu koris. Koris Es dzirdēju raudam šeit Kolhīdas nabaga meitu, To dzirdēju saucam. Tā nerimst. Kas noticis, vecā? Aiz divviru durvīm es dzirdēju kliegšanu skarbu. Sīs ģimenes likstas man sevišķi rūp, Jo tā man ir kļuvusi mīļa. A-e. Nav ģimenes šīs. Te sagrauts ir viss, Jo Jāsons par sievu ņem valdnieka meitu, Bet Mēdeja mana skumst kambarī savā. Draugi ar laipnīgu vārdu Nespēj vairs remdēt tās dusmas. Mē. Ai vai, lai zibens manu galvu ķer! Ko dzīvē vēl es varu gūt? Ai vai, lai nāve izbeidz ciešanas, No nīstām mokām atpestī! Ko. Vai dzirdi, Zeme, gaisma, Zev, Šīs nelaimīgās sievas Skumjās vaimanas? Ai, muļķīte, kam tiecies vairs Uz gultu, liegto tev? Kam vajag nāvi aicināt? Ne tās tev jālūdzas! Ja vīrs tavs citu paņēmis, Tad velti nedusmo par to — Zevs taisnīgi tam visu atmaksās! Kam liet par vīru gaužas asaras? Mē. Temīda dižā, Artemīda cēlā! Redziet, ko ciešu! Ar zvērestiem svētiem Nekrietno vīru es sēju pie sevis. Kaut viņa un līgavas līķi es varētu skatīt, Kad sagrūtu drupās pār tiem šī pils! No viņiem vispirms man šīs ciešanas, mokas! Ai, dzimtene mana, ai, tēv, bez goda un kauna Es atstāju jūs, kad nokāvu brāli! A-e. Vai dzirdat, ko Mēdeja saka? Šī Temīdu piesauc Par atriebes liecnieci, vareno Zevu, Ko mirstīgie godā kā zvērestu sargu! Tik atmaksa liela un drausma Tās niknumu remdinās sirdī! Ko. Kaut viņa šurp pie manis atnāktu, Lai dažus vārdus viņai Sacīt varētu! Varbūt tai sirdi satraukto Un dusmas remdēt spētu es, Lai tiem vismaz, kas mīļi man, Bet precinieku noraidīt ir viņai liegts. Nu sievietei, kad ienāk jaunā ģimenē, Kur viss tai svešs, ir jāzīlē, kaut neprot to, Ar kādu vīru viņai gulta dalāma. Ja viss nu tomēr viņai veicas laimīgi, Ja vīrs bez kurnēšanas savu jūgu nes, Tad esam laimīgas; ja ne, tad labāk mirt! Kad vīrietim ir apnikusi ģimene, No mājām iziet viņš un remdē īgnumu Pie kāda paziņas vai draugu pulciņā, Bet mums tik vīram vien ir acīs jāskatās. Tie apgalvo — mēs mājās esot drošībā, Bet viņiem nākoties, lūk, šķēpus vicināt. Cik muļķīgi! Es trīsreiz labāk cīnītos Aiz vairoga kā vienreiz bērnu dzemdētu! Bet jūsu stāvoklis nav līdzīgs manējam: Jums tēva mājas, dzimtene un pilsēta, Ir skaista dzīve jums un labas draudzenes. Es vientuļa, man svešā zemē jādzīvo; Vīrs atstājis no Kolhīdas šurp atrautu; Nav mātes šeit, nav brāļa man, neviena nav, Pie kā es glābties varētu no negaisa! Tik vienu gan es tagad gribētu no jums: Ja iespēja vai līdzeklis kāds radīsies, Kā savam vīram atriebties par ciešanām, Tā jaunai līgavai un viņas tēvam vēl, Tad klusējiet! Mēs, sievas, esam bailīgas, Maz cīņai derīgas, no šķēpa baidāmies. Bet, ja mēs apdraudētas savā laulībā, Neviens tad nav tik asinskārs kā sieviete. Kora vadītāja Tā darīšu. Ir pamats vīram atriebties, Ak, Mēdeja! Par tavām bēdām nešaubos. Tur redzu Kreontu, šīs zemes valdnieku. Viņš nāk, lai jaunos lēmumus tev vēstītu. Sardzes pavadībā ierodas Kreonts. Kreonts Tev, Mēdeja, kam sirds par vīru īgusi, Es atstāt pavēlu šīs zemes robežas Un abus bērnus tūdaļ trimdā līdzi ņemt! Jel pasteidzies! Es pilī neatgriezīšos, Pirms nebūšu no zemes tevi padzinis. Mē. Ak vai! Nu neglābjami bojā jāiet man! Jau visas buras uzvilkuši naidnieki, No vajātājiem man vairs patvēruma nav! Kreontam Vēl gribu vaicāt tev, kaut pazemota es: Kāpēc tu mani izraidi no zemes šīs? Kr. Es baidos — netaisos tev savas bažas slēpt —, Ka ļaunu manai meitai vari nodarīt. Daudz iemeslu, kas attaisno šīs aizdomas: Daudz viltību un burvestību zini tu, Par pazaudēto vīru esi satraukta. Es esmu dzirdējis, tu draudot atriebties Man pašam, līgavainim, arī līgavai, Un uzmanos, lai briesmām priekšā aizsteigtos. Tu viņus pažēlo, jo bērni arī tev Ir dzimuši. Pret viņiem esi žēlsirdīgs! Par sevi rūpju nav, ja trimdā jāiet būs; Es tikai nelaimīgos bērnus apraudu. Kr. Vismazāk mani var par nežēlīgu saukt; Aiz līdzcietības daudz ko esmu zaudējis. Kaut atzīstu, ka nepareizi rīkojos, Lai notiek tā, kā vēlies tu! Tik brīdinu: Ja rītdien saules stars vēl sastaps tevi šeit Ar taviem abiem dēliem zemes robežās, Ar nāvi tevi sodīšu! Tas notiks tā! Ja vajadzīgs, vēl vienu dienu paliec šeit, Jo ļauna nespēsi šai dienā nodarīt. Kreonts sardzes pavadībā prom. Ko. Ai vai, cik drausmas tavas ciešanas! Kurp doties tev? Pie kā Būs patvērums? Kur zeme, Māja tā, kas tevi glābs? Kāds dievs, ai, Mēdeja, ir tevi Bēdu atvarā dzinis! Mē. No visām pusēm briesmas draud — kas var to liegt? Bet tā vis nebeigsies, to nedomājiet jūs! Vēl pārbaudījumi šim jaunam pārim būs Un viņas vecākiem ne mazums rūgtuma. Vai domājat, ka es tam glaimot varētu Bez kāda nolūka un kādas viltības? Tam vārdu nebilstu, to rokām neskartu! Tik tiešām Kreonts savā prātā apmāts bij, Man dienu palikt atļaudams, kaut varēja No savas zemes mani tūdaļ izraidīt Un izjaukt manus nodomus. Šai dienā pat No maniem ienaidniekiem trīs par līķiem kļūs — Gan tēvs un viņa meita, gan mans pašas vīrs. Ir ceļi dažādi, kā gāzt šos pazemē, Bet, kādu izraudzīt no tiem, vēl nezinu: Vai liesmām pili aprīt ļaut, kur jaunie guļ, Vai pēkšņi krūtīs ietriekt aso zobenu, Pie viņu gultas piezogoties klusītēm? Par vienu šaubos vēl: ja mani satvertu, Kad pilī ielavos, lai viņiem atriebtos, Par manu nāvi naidnieki tik ņirgāsies. Nē, taisnais ceļš vispareizais, to atzīstu Par labāko. Ar indi viņus nobendēt! Lai notiek tā! Lūk, viņi miruši! . . . Kas pieņems mani tad? Kur atradīsies tāda pilsēta un draugs, Kas durvis vaļā vērs un mani pasargās? Man tāda nav! Vēl īsu brīdi gaidīšu: Ja patvērums kāds drošs aiz sienām radīsies, Ar viltu paslepu tad viņus nāvēšu. Ja padzīs mani liktenis no šejienes, Es tveršu zobenu, kaut būtu jāmirst man, Tiem pēkšņi uzbrukšu un viņus noduršu. Es zvēru, minot valdinieci Hekati, — To godāju kā savu labo palīdzi, Tu nozākā. Lūk, tāpēc tevi izraida. Tik nedomā, ka atteicos no savējiem: Par tevi, sieva, rūpēdamies atnācu, Lai trūkumu ar bērniem trimdā neciet tu, Bez naudas paliekot. Daudz likstu dažādu Tev trimdā radīsies. Kaut nīsti Jāsonu, Nekad es nevarētu ļaunu vēlēt tev. Mē. Tu nelieti! Nav cita vārda lūpās man, Kā tavu gļēvulību labāk apzīmēt! Tu atnāci, kaut tevi ienīstu no sirds. Nav drosme tā, nav vīrišķības pazīme Tiem acīs rādīties, kam pāri darīji, Bet nekaunība gan, kas ļaužu netikums Vislielākais. Tak labi vien, ka atnāci. Vismaz nu savu sirdi varu atvieglot Un tevi rāt, lai klausoties cieš tava sirds. No paša sākuma es sākšu valodu: Es tevi izglābu, to zina hellēņi, Kas līdzās tev uz «Argo» kuģa bijuši, Kad tevi sūtīja tos vēršus savaldīt, Kas liesmu dveš, un nāves laukā sēklu mest. Un pūķi briesmīgo, kas, saritinājies Uz zelta aunādas, to modri sargāja, Es nokāvu, tev dzīves gaismu atdevu. Pat tēvu nododot un savu dzimteni, Uz Iolku pie Pēlijkalna atnācu Ar tevi kopā es aiz mīlas neprāta. No paša meitu rokas nāvē briesmīgā Mirt liku Pelijam, tev briesmas novēršot. Lūk, nelieti, ko tavā labā veikusi! Tu mani tomēr atstāji un citu ņem, Kaut esi bērnu tēvs. Ja tev to nebūtu, Tad saprast varētu, ka citu izvēlies. Tu lauzi zvērestu un domāji, man šķiet, Ka toreizējie dievi tagad nevalda, Ka jauni likumi nu ļaudīm noteikti. Tak atzīsti, ka lauzi doto zvērestu! Lūk, roka šī, ko bieži spiedi savējā! Lūk, ceļi, ko tu apgānīji, skardams tos! Ai, nekrietnais, tu mani vīli cerībās! Bet tomēr vēlos kā ar draugu parunāt, Kaut laba gan no tevis neceru neko. Lai ar! Šie jautājumi tevi apsūdzēs: Uz kurieni nu doties man? Pie tēva turp, Uz dzimteni, ko nodevusi tevis dēļ? Pie nelaimīgām Pelijmeitām, vai? Jā gan, Pie pavarda tās mielos tēva slepkavu! Es sanīdos ar tiem, kas mīļi dzimtenē, Un apvainoju tos, kam pāri nodarīt Es nedrīkstēju. Tevis dēļ tiem naidniece. Par to tu padarīji mani laimīgu Starp grieķu sievietēm. Cik tagad esi gan Tu labs un atsaucīgs pret mani, nabadzi, Kad trimdā mani izraida no zemes šīs Bez draugiem, vientuļu, ar bērniem atstātiem! Patiešām liela slava jaunam vīram būs, Ja laulībā nekādu sarežģījumu, Bet, ja tai kāda liksta uzbrūk, viss ir beigts Un labākais un tīkamākais nīstams kļūst. Ja bērni rastos pasaulē kā citādi Un sievu dzimuma pavisam nebūtu, Tad ļaudis neciestu nekādas mokas vairs. К. V. Tu, Jāson, esi nepārspējams runātājs! Man tomēr jāiebilst — tik ļaunā neņem to: Nav pareizi, ka savu sievu pameti! Mē. Es spriežu citādi kā vairums cilvēku. Man šķiet, ka nelietis, kas gudri rimāt prot, Ir pelnījis par citiem sodu bargāku. Ar vārdiem tāds prot netaisnību labi slēpt; Viņš ļaunus ceļus iet, bet gudrības tam trūkst. Ar skaistām frāzēm mani pieveikt nespēsi — Viens vārds, un tevi tūdaļ atspēkošu es! Ja godīgs būtu, tad gan vajadzēja tev Šīs laulības ar mani pārrunāt, ne slēpt. Jā. Tu manus plānus atbalstītu lieliski, Ja savu nodomu tev iepriekš atklātu, Jo tagad pat vēl sirdī dusmas nerimstas! Mē. Ir velti liekuļot. Tu cita baidījies — Ar svešnieci tev netīk mūžu nodzīvot. Jā. Tad zini — ne jau citu sievu kārodams, Ar karaļmeitu precējos, kas tagad man, Bet tevi izglābt gribēdams, kā sacīju, Un dēliem dižciltīgus brāļus radīdams, Kas būtu visai ģimenei par atbalstu. Mē. Man bagātas un skumjas dzīves nevajag; Es laimes nealkstu, kas manu sirdi kremt. Jā. Ko citu vēlies gan, tad būsi gudrāka: Lai labums tev par ļaunu neliekas nekad, Un savu laimi nesauc tu par nelaimi! Mē. Tu zobojies. Tev pajumte nav jāmeklē. Es tā, kas pamesta, man trimdā jādodas. Jā. Tā pati gribēji — par citiem nesūdzies! Mē. Vai apprecējusies es tevi atstāju? Jā. Tu bieži valdniekus ar lāstiem apkrāvi. Mē. Es arī tavam namam lāstu nesīšu. Jā. Par to ar tevi turpmāk runāt nevēlos. Bet, ja tu gribētu, lai savus bērnus es Un tevi trimdā atbalstu ar līdzekļiem, Tad saki to! Ar pilnu roku sniegšu tos Un draugiem ieteikšu par tevi rūpēties. Nav, sieva, prātīgi, ja atsakies no tā! Tu vairāk iegūsi, ja rimsies īgnums tavs. Mē. Ne tavu draugu palīdzību vēlos es, Ne tavas balvas pieņemšu — tās paturi! Bez labuma ir ļauna vīra dāvana. Jā. Par lieciniekiem šeit es dievus piesaucu, Ka tev un taviem bērniem gribu palīdzēt, Bet to tu nevēlies; ar skarbu spītību Tu draugus noraidi, sev jaunas likstas krāj. Prom. Mē. Nu ej, sirds ilgojas tev jaunās līgavas, Jo sen jau savas mājas esi atstājis! Ej kāzas rīko drīz! Varbūt — lai dievi dzird! — Mē. Lai izdodas! Tev panākumus novēlu! Ai. Kas tas? — Tev saraudātas acis, bāls tavs vaigs! Mē. Mans vīrs no visiem vīriem ir pats ļaunākais. Ai. Ko saki tu? Teic skaidri savas bēdas man! Mē. Bez kādas vainas Jāsons dara pāri man. Ai. Kā viss tas noticis? To skaidrāk pastāsti! Mē. Viņš citu sievu paņēmis par saimnieci. Ai. Tā nedrīkstēja darīt viņš. Tas kauna darbs. Mē. Jā gan, viņš nievā mūs, kaut agrāk mīlējis. Ai. Vai citu Jāsons mīl? Vai apnikusi tu? Mē. Bez prāta iemīlējies, pamet savējos. Ai. Ja Jāsons tiešām tāds, lai dievi soda to! Mē. Ar valdnieku viņš saradoties tīkoja. Ai. Man pastāsti — kas viņam savu meitu dod? Mē. Pats Kreonts tas, kas tagad valda Korintā. Ai. Ai, Mēdeja, nu tavas skumjas saprotu! Mē. Pagalam es — no zemes mani izraida! Ai. Kas izraida? Arvien vēl jaunas likstas tev! Mē. No savas zemes Kreonts mani padzīt grib. Ai. Vai Jāsons tevi neaizstāv? — Kāds zemiskums! Mē. Viņš vārdos aizstāv gan, bet sirdī vēlas to. metoties pie Aigeja kājām Es lūdzu sirsnīgi, tev vaigu skardama, Pie kājām krizdama un apkampdama tās: Jel žēlo, žēlo nelaimīgo sievieti, Bez pajumtes šo trimdinieci neatstāj, Pie sevis mani ņem un sava pavarda! Tad dievi tavu vēlēšanos izpildīs, Tev bērnus dos, pats mirsi laimīgs vecumā. Tu pats vēl nezini, cik ļoti veicies tev: Es palīdzēšu tev par bērnu tēvu kļūt — Šim nolūkam es zinu drošus līdzekļus. Ai. Šo labvēlību tev aiz daudziem iemesliem Es gribu parādīt: vispirms, aiz bijības Pret dieviem, otrkārt, bērnu dēļ, ko soli man; Par tiem es visu mūžu esmu domājis. Tā esmu nolēmis: kad nāksi Atēnās, Kā viešņu tevi savā namā uzņemšu. Tev tomēr, sieva, gribu vēl ko paskaidrot: No zemes šīs es tevi aizvest nevēlos; Ja atnāksi uz Atēnām, tad apsolu Tev drošību un citam tevi neizdot. Bet tomēr pati no šīs zemes projām ej, Jo nevēlos es draugu priekšā vainīgs būt. Mē. Lai notiek tā! Ja tu man dotu zvērestu, Ka vārdu turēsi, tad būšu mierīga. Ai. Vai tu man netici? Par ko tu šaubies vēl? Mē. Es ticu tev, bet Pelij dzimta mani nīst Un Kreonts ar. Ja zvērests tevi saistītu, No savas valsts tu mani aizvest neļautu. Tik vārdos salīgstot bez dievu zvērestiem, Tu vari piekāpties pret sūtņa prasībām Un mani upurēt: es vāja sieviete, Bet viņi valdniekdzimtas ir un bagāti. AI. Patiešām, sieva, tālredzīga esi tu! Šo zemi, kurā dārgos bērnus nokāvu, Es, noziegumā sloga mākta, atstāšu. Es neļaušu par sevi viņiem ņirgāties. Lai tā! Kāds labums dzīvot vēl? Nav dzimtenes, Nav ģimenes, kur savās bēdās patverties. Es kļūdījos, kad tēva namu atstāju, Šā grieķa pļāpām glaimīgajām noticot. Ar dieva palīgu es viņu sodīšu — Nekad tam dēlus neredzēt, ko dzemdēju, Nekad šī jaunā sieva citus pēctečus Vairs viņam neradīs — no manām indēm drīz Šī ļaunā sieva ļaunā nāvē nobeigsies! Lai neteic kāds, ka esmu gļēva, bailīga Vai lēnīga, pavisam citāds raksturs man — Es drausma naidniekam, pret draugiem vēlīga. Ir liels un slavens tādu ļaužu liktenis. К. V. Bet, ta ka atklaji mums savus nodomus, Tad cilvēcības vārdā, labu vēlot tev, No šāda soļa tevi gribam atrunāt. Mē. Tā darīšu. Jums piedodams, ka spriežat tā. Ko esmu cietusi, to nepārcietāt jūs. К. V. Kā, sieva, drīkstēsi pret bērniem roku celt? Mē. Ar to es vīram dziļi sirdī cirtīšu. K. V. Tad kļūsi nelaimīgākā no sievietēm! Mē. Lai būtu tā! Ir vēlu dot man padomus! auklei Tu pasteidzies un ataicini Jāsonu! Līdz šim it visur biji uzticīga man; Neko tu neizpaud, ko esmu lēmusi, Ja mani mīli tu un esi sieviete! Aukle piom. Ko. Ai, senlaikus laimīgie Erehtejdēli Un mūžīgi laimīgo dievību bērni! No avotiem dzidriem šai svētajā zemē Jūs guvuši dievišķas gudrības slavu. Jūs staigājat allaž ar priecīgu prātu, Bez rūpestiem mirdzošā ētera spilgmē; Tur Harmonija, gaišmate cēlā, Reiz mājokli dāvāja deviņām mūzām. Te Kipriete iesmela tīkamo valgmi No brīnišķās Kēfisas mīlīgiem viļņiem — Tā ļaudis stāsta — un apdvesa laukus Ar viegliņās vēsmiņas plūstošo elpu. Tur, vīdama cirtainos matos ap galvu Sev smaržīgās rozes, tā erotus sūta, Lai Prātam tie būtu par palīgiem vienmēr Un līdzās atrastos cildenos darbos. Kā spētu šie ūdeņi svētie, Šī zeme, šī pilsēta mīļā Vēl uzņemt pie sevis to māti, Kas stājusies slepkavas lomā Un cēlusi rokas pret bērniem? Jel domā, ko gribi tu darīt, Jel domā, kam dzīvību laupīt! Mēs visas tev kopīgi krītam Pie ceļiem un sirsnīgi lūdzam — Jā. Par to tev pateicos! Jau aizmirsts bijušais. Ir sievai tiesības uz vīru dusmoties, Kad viņš, vēl sievai dzīvojot, sev jaunu ņem. Uz pareizāka ceļa sirds tev atgriežas, Tavs prāts ir galu galā guvis uzvaru — Es tagad redzu tevī gudru sievieti. bērniem Ja dievi palīdzēs, ai, mani mīluļi, Par jūsu labklājību labprāt gādāšu! Es ceru pat, reiz pienāks laiks, kad Korintā Ar saviem brāļiem būsit pirmie pilsoņi. Tik audziet lieli nu! Par visu gādās tēvs Un mūžīgie, kas labvēlīgi būs pret jums. Es gribētu jūs redzēt staltus uzaugam, Lai pārspētu jūs visus manus pretniekus! Mēdejai Bet kāpēc tavus vaigus slaka asaras? Kam bālē tu, no manis acis projām vērs? Vai mani vārdi tevi atkal skumdina? Mē. Nekas … es tā … par bērniņiem es domāju. Jā. Tik esi mierīga! Par viņiem gādāšu. Mē. Tev klausīšu. Uz taviem vārdiem paļaujos. Ir sievas sievišķas — drīz plūst tām asaras. Jā. Bet kāpēc īsti tu par bērniem bēdājies? Mē. Tos dzemdēju … Kad liki lieliem izaugt šiem, Man skumja kļuva sirds, vai tikai notiks tā. Nu tas, ko gribēju ar tevi pārrunāt, Gandrīz jau pasacīts; bet vēl ko vēlos teikt. Šīs zemes valdniekiem tīk mani izraidīt — Pats labākais man tas, to labi saprotu; Vai ceļā stātos tev, vai zemes valdniekus Te traucētu — šeit mani nīst —, un tāpēc es Ar mieru zemi atstāt šo un trimdā iet. Lai maziņie pie tavas rokas uzaugtu, Lūdz Kreontu šos bērnus trimdā neaizdzīt. Jā. Es nezinu, vai izdosies. Var mēģināt. Mē. Liec jaunai sievai tūdaļ kādu vārdu bilst, Lai tēvu lūdz no zemes bērnus nepadzīt! Jā. Jā gan! Man šķiet, ka to es panākt varēšu. Mē. Ja viņa tāda ir kā citas sievietes. Šai lietā arī es tev gribu palīdzēt: Ar bērniem sūtīšu tai skaistas dāvanas — Nudien, par tām nav skaistāku vairs pasaulē —, Jā, tērpu brīnišķu un diadēmu ar, Kas zeltā mirguļo. Bet lai jau tūdaļ pat Šos greznumus šurp atnes kāda kalpone! Ne vienreiz, tūkstoškārt tā sieva laimīga, Kas ieguvusi tādu vīru lielisku Un vēl šos dārgumus, ko kādreiz Saules dievs, Mans vectēvs, novēlēja saviem pēctečiem. Kalpone atnes tērpu un diadēmu. Mēdeļa tos sniedz bērniem. Šīs kāzu dāvanas jūs, bērni, saņemiet Un laimīgajai karaļmeitai pasniedziet! Var apskaust to, kas saņems tādas dāvanas! Jā. Bet kāpēc, muļķīte, tu velti atdod tās? Un pašas neprāts iedvesa šo nodomu. A-s. Ar bērnu gādību tu mājās pārnāksi. Mē. Vispirms es citus gribu aizvadīt… ai vai! A-s. No bērniem arī citām mātēm šķirties bij; Bez kurnēšanas visiem likstas jāpārcieš. Mē. To arī darīšu. Ej tūdaļ atpakaļ Un gādā bērniem visu to, kā vajag tiem! Audzinātājs prom. Ai, bērni, bērni! Drošs jums tagad patvērums Un māja mierīga, kur dzīvot varēsit, No nelaimīgās mātes mūžam atšķirti. Bet es uz citu zemi trimdā aiziešu Un jūsu laimi nevarēšu redzēt vairs, Ne jūsu līgavas, ne kāzas skatīt reiz, Ne gultu uzklāt jums, ne lāpu dedzināt. Ai, nelaimīgā, stūrgalvīgā Mēdeja! Jūs, mīļie bērni, velti audzināju es. Daudz pūļu, satraukuma brīžu bija man, Ar mokām šausmīgām jūs velti dzemdēju. Es, nabadzīte, daudz ko cerēju no jums — Ka vecumdienās drošais atbalsts būsit man, Ka mirušu ar savām rokām glabāsit, Kā vēlams cilvēkiem. Bet saldās cerības Nu izira. No jums uz mūžu atšķirta, Bez prieka, izmisumā mūžu dzīvošu. Vairs jūsu mīļās acis māte neskatīs Nekad; uz citu dzīvi būs jums jāpāriet. Vai man! Kam, bērni, jūs tā manī skatāties? Kam tā man uzsmaidāt vēl reizi pēdējo? Ai vai, ko darīt man? Te rokas nolaižas, Kad, sievas, bērnu dzidrās acīs noraugos. Ai nē, to nespēju! … Prom, ļaunie nodomi! No šejienes tos trimdā līdzi paņemšu. Kāpēc lai vīram lieku ciest šo bērnu dēļ, Sev pašai divkārtīgas mokas uzkraujot? Nē, nē! Nemūžam ne! Prom, ļaunie nodomi! Ko daru es? Vai ļaut par sevi zoboties, Bez soda atstāt tos, kas man ir naidnieki? Lai drosme atgriežas! Vai tiešām gļēva tu? Tev līdzcietība atkal sirdī iezagās! Jūs, mīļie bērni, tūdaļ mājās dodieties! korim Kam manā ziedojumā klāt būt netīkas, Var arī iet… Vairs mana roka nedrebēs! Ai vai, vai! … Nē, nē … Nē, mana sirds, šo darbu nedari! Liec mierā bērnus, nelaimīgā! Saudzē tos! Ar viņiem dzīvojot, man bēdas sirdī rims! Nē, Aīdu un ļaunos garus piesaucu! Tas nenotiks nekad! To paciest nevaru, Ka ienaidnieki manus bērnus apsmietu! Tiem tomēr katrā ziņā bojā jāiet būs, Un es, kas viņus dzemdēju, tos nokaušu. Tā lēmis liktenis. Neviens tos nevar glābt! Jau karaļmeita diadēmu galvā liek, Jau saindētā tērpā mirst, to zinu es. Uzskrien ziņnesis. Ziņnesis Ir šaušalīgs un nedzirdēts tavs briesmu darbs! Jel bēdz, jel bēdz, ai, Mēdeja! Uz kuģ‘i prom! Ja ratus vari sadabūt, tad tajos kāp! Mē. Kas noticis, ka projām būtu jābēg man? Zi. Ir tikko jaunā karaļmeita mirusi No tavas indes, arī Kreonts, viņas tēvs! Mē. Man labāko no vēstīm esi atnesis! Mans draugs nu būsi tu arvien un labdaris. Zi. Ko saki tu? Vai jukusi, ka murgo tā? Kā vēsti šo bez bailēm vari uzklausīt, Kad sagrāvusi valdnieknama pavardu? Mē. Gan varētu es tev uz to ko atbildēt, Bet nepārsteidzies, draugs! Pēc kārtas stāsti man, Kā viņi bojā gājuši! Prieks divkāršs būs, Ja dzirdēšu, ka drausmā nāvē miruši. Zi. Kad dēlēni ar tēvu pilī atnāca, Tie tūdaļ aizsteidzās pie jaunās līgavas. Mēs, vergi tie, kam sirds par tevi sāpēja, Cits citam tūdaļ ausī čukstējām par to, Ka senā ķilda tev ar vīru beigusies. Cits līksmi taviem dēliem rokas skūpstīja, Cits matus zeltainos. Es, priekā drebēdams, Uz sievu telpām bērniem līdzi sekoju. Tur kundze tā, kas tavu vietu ieņēma, Vēl abus bērnus neredzēja sākumā — Tā mīļi lūkojās tik savā Jāsonā. Sos ieraugot, tā pēkšņi acis aizklāja, No viņiem savu košo vaigu novēršot, Jo bērnu ierašanās viņu satrauca. Tavs vīrs sāk jaunās sievas sirdi apvaldīt Un saka: «Ļauna neesi pret manējiem! Vairs nedusmo! Uz mani atkal skatu vērs Un vīra draugus uzskati par savējiem! Tu pieņem dāvanas un tēvu pierunā, Lai trimdu atceļ viņš šiem bērniem manis dēļ.» Sīs balvas redzot, pretoties tā nespēj vairs Un vīram visu apsola. Bet, tikko viņš Ar taviem abiem bērniem namu atstājis, Tā, krāšņo tērpu ņēmusi, sāk greznoties, Sev matu cirtās zelta diadēmu liek, Pie spožā spoguļa vēl matus sakārto Un priecājas par savu tēlu nedzīvo. Pēc tam, no krēsla cēlusies, pa istabām Tā pastaigā un viegli balto kāju sper. Par šādām rotām sajūsmā, uz pirkstgaliem Tā bieži paceļas un kājās noraugās. Bet tūdaļ risinājās te kas šaušalīgs. Sāk vaigi bālēt tai un kājas ļodzīties, Sāk drebēt locekļi, un streipuļodama Tā krēslā pēkšņi slīgst, lai zemē nekristu. Tad kāda veca kalpone, kas domāja, Ka Pāns pret viņu saīdzis vai cits kāds dievs, Jo spalgi iekliedzās; šī redz, ka jaunavai Uz lūpām baltas putas, acis valbītas Ziņnesis prom. К. V. Man šķiet, ka šodien liktenis pēc nopelniem Ir uzkrāvis tev, Jāson, lielu nelaimi. Kreonta nelaimīgais bērns, par tevi mums Sirds noskuma, jo precības ar Jāsonu Tev tumšos vārtus atvērušas Aīdā. Mē. Sis darbs man, mīļās, jādara, cik ātri var! Es savus bērnus nokaušu un bēgšu prom. Ja brīdi vilcināšos vēl, tad kritīs tie Par upuri no citas rokas ļaunākas. Tiem nāve nolemta — vairs nevar grozīt to, Un es, kas viņus dzemdēju, tos nokaušu. Sirds mana, bruņojies! Kam vēl tu kavējies So briesmu darbu veikt, kas nepieciešams tev? Tver, nelaimīgā roka, tūdaļ zobenu, Tver to un dodies pretī sūram liktenim! Met bailes tagad prom un nedomā par to, Ka viņi mīļi tev, ka viņiem māte tu! Tik īsu mirkli savus bērnus aizmirsti, Tad raudāt varēsi… Kaut viņus nāvēsi, Tos mīli tu, virs zemes nelaimīgākā! Mēdeja ieiet mājā. Ko. Ai, Zeme, Saules stars, kas visu redz, Jel skatiet sievu nekrietno! Pret bērniem roku asinskāro, Pašnāvniecisko tā ceļ! Ai, Saules dievs, tie tavi pēcteči! Tā tava zelta paaudze! Nu plūdīs dievu asinis — Ai, šaušalas! — ko izlies mirstīgie! Ai, dievišķā gaisma, jel savaldi viņu, Projām no mājas dzen slepkavu Asiņu kāro, Tumsas un atriebes garu! Tu velti bērnus klēpī loloji, Tu velti mīļos gaismai dzemdēji, Caur Simplegādu klintīm tumšām Uz šejieni kad atbēgi. Ai, drausmīgā, ko dusmu neprātā Sirds tava nespēj izdarīt? Nav sirdī mīlestības tev, Bet tikai asinskāre, atriebe. Vai! mirstīgiem tiem, kas apslaka zemi Savējo asiņu straumēm! Atriebjas dievi Tādiem uz augumu audzēm. Namā atskan bērnu, balsis. АЫ Zēni mājas iekšienē Ai vai! Ko. Vai dzirdi kliedzienus? Vai dzirdi bērnus tu? Ai, nelaimīgā sieviete! Pirmais Zēns mājas iekšienē Ko darīt man? Kā lai no mātes izglābjos? Otrais Zēns maļas iekšiene Es, mīļais, nezinu . .. Mēs nāvei nolemti! Ko. Vai doties palīga? Ir bērni jaglabj mums Vēl saules gaismā un šai zemē raudzīties? Tev lāsts! Nu redzu to, ko neredzēju tad, Kad tevi es no barbarzemes atvedu Uz Hellādu, tu ļaunais odzes perējums, Kas dzimteni un savu tēvu nodevi! Tu ļaunais gars, ko dievi uzsūtīja man, Pie pavarda tu savu brāli nokāvi, Pirms krāšņā argonautu kuģī iekāpi. Tā sākās visa nelaime. Tad laulībā Ar mani stājies tu un bērnus dzemdēji, Bet tagad tos aiz greizsirdības nokāvi. Nevienu sievu nevar atrast Grieķijā, Kas spējīga uz to. Par visām citām tu Reiz, odze indīgā, man biji mīļāka! Ne sieva tu, bet lauvene, vēl niknāka Par Skillu drausmīgo, kas Tirēnijā mīt! Kaut manus lāstus tūkstošiem tu dzirdētu, Tie tevi nesatrauks — tik spītīga tev sirds! Prom, sieva nekrietnā, prom, bērnu slepkava! Par savu likteni man atliek tikai skumt: Vairs līgavu man neapkampt, un nesveikt jūs, Ai, mīļie bērniņi, mans dārgais lolojums, Vairs dzīvus man nemūžam! Jā, pagalam viss! Mē. Uz tavām garām runām arī es tāpat Tev atbildētu, ja vien nezinātu Zevs, Kā tevi mīlēju un kas par to man bij. Tu nespēsi, kad mani esi atstājis, Vairs laimīgs būt un zoboties par Mēdeju. Ne līgava, ne tēvs, kas viņu deva tev, Bez soda mani trimdā padzīt nespēja. Ja patīk tas, par lauvu mani vari saukt, Par Skillu vēl, kas Tirēnijas klintīs mīt, Bet savukārt tev sirdī dziļi iedzēlu. Jā. Man sirdī dzeldama, sev arī iedzēli. Mē. Jā gan! Bet sāpes rimst, ja tu vairs nesmejies. Jā. Cik ļauna māte, bērni, jums ir bijusi! Mē. Jums, bērni, tēva neprāts nāvi atnesis! Jā. Nav mana roka viņiem nāvi nesusi! Mē. Tavs neprāts tas un tava jaunā līgava! Jā. Aiz greizsirdības savus bērnus nokāvi! Mē. Vai domā gan — tā sievai maza nelaime? Jā. Jā, prātīgai! Bet tevī viss ir neprātīgs. Mē. Nav viņu vairs! Tas mūžam sirdi grauzīs tev. Jā. Nē, viņi dzīvi un tev drausmi atriebsies! Mē. Kas vainojams ir nelaimē, to dievi zin. Jā. Jā gan, tie pazīst tavu sirdi zemisko. Mē. Tu vari nīst! Man derdzas tava valoda. Jā. Man tavējā — mums tāpēc viegli izšķirties. Mē. Jā gan! Ko vairāk vēl? Jau sen to vēlos es. Jā. Ļauj mirušos man apglabāt un apraudāt! Mē. Nekad! Tos pati glabāšu. Uz svētbirzi, Ko sargā Hēra Akraja, tos nesīšu, Lai, kapu atrokot, tos mani naidnieki Vairs netraucē. Es svētkus, upurēšanu Tai zemei noteikšu, kur Sīsifs dzīvojis, Помоги сделать