"Nāves ēnā" ir spēlējuma, kura autors ir Māris Čaklais un kuras režisors ir Alvis Hermanis, attiecību raksturojums starp galvenajiem varoņiem Kārlēnu un Birkenbaumu.
Kārlēns ir jauns un naivs Latvijas bērns, kurš ir apmācīts Stalina metodoļijskā surogātā bērna lomā. Viņam ir iedziļināts pārliecība par tiešu un godīgu attiecību starp cilvēkiem un no sirds dzīvošanu. Kārlēnā ir izteikta vēlme sasniegt kaut ko lielu un svarīgu.
Birkenbaums ir vācu ierindas oficieris, kurš ir nomākts un pacietīgi ievēro Stalina ideoloģiju, neapšaubot tās vai lejupslīst no tās. Birkenbaumam ir vecuma, bērnu un dzīves pieredze, kas ir briest, apzinīgi, lai jaunos cilvēkus iepazītu ar nāvi un vajadzības gadījumā atdotu savu dzīvību.
Kārlēna un Birkenbauma attiecības spēlē plašu lomu "Nāves ēnā". Kārlēna uztvere par cilvēci un dzīvi sāk aizskart Birkenbaumu, kas cieši piekāpjas savai ideoloģijai un savam sliktajam apziņas stāvoklim. Tomēr, līdz ar laiku, Kārlēns sāk saprast Birkenbauma likteņa neražīgo lomu un cenšas atbrīvot viņu no šīs tumsas, iesaistot Birkenbaumu savā darbā un ideju realizēšanā. Viņi sāk sajust dziļu savstarpēju cieņu un vērtēt savstarpējo nozīmi dzīves un nāves kontekstā.
Kārlēna un Birkenbauma attiecības simbolizē gan cīņu starp ideoloģijām un uzskatu sistēmām, gan divu cilvēku savstarpējo atkarību un savstarpējo palīdzību sarežģītā situācijā. Viņu attiecības atklāj humānismu un cilvēciskās vērtības, kas var palikt pastāvīgas pat režīmu maiņas un izredžu apstākļos.
Overall, "Nāves ēnā" Kārlēna un Birkenbauma attiecības ir sarežģītas un daudzslāņainas, rādot cīņu starp ideoloģijām, bet arī cilvēciskās vērtības un iespēju mainīties un augt pat visnepiemērotākās situācijās.
